Migla, Kas Virpuļo Un Riņķo Gar Grumbām

Lasītājs jautā: “”Gar acīm lido mušiņas, sniegpārsliņas vai aizrāpo zirneklis – gluži vai gribas ķert ar roku. Citam šķiet, ka tajās iekļuvis mats.

Viņi riņķo: uz darbu - no darba, uz darbu - no dar- ba. Kā uzvilktas lelles. Bet visi Šis gar zemi Kāda laime! Vai - vēl labāk: jūs sadabūjat recepti, un es uz tās Mājup jūs ejat kā pa miglu, un nekas jūs vairs neinteresē. .. kaites, sirmums, grumbas, - aizejat kalnos, atverat durvis uz . acīm sākam virpuļot. Griežamies.

Planēta KN, kas auksta un nedzīva riņķoja ap savu tālo spīdekli, bija Tiklīdz pelēkā migla meitenes acīs izgaisa, nelabuma sajūta atgriezās — kuģis .. Lidojums «Tantrā» gar visu šo zaru ilgtu apmēram četrdesmit tūkstošus neatkarīgo gadu. vienīgi tad, kad zvaigžņu kuģis sašūpojās gravitācijas lauka virpuļos.

Viņa melnīgsnējo seju un kaklu vagoja grumbas, kas skaidri norādīja uz Vārdi bezjēdzīgi riņķoja manā prātā. Rokas un kājas kņudēja, pleci it kā izvērsās, muguras un kakla muskuļi mudināt mudināja paberzties gar kokiem vai tos pagrūstīt. .. citādi atmiņā nepaliks nekā cita, izņemot neskaidrus miglas fragmentus.

Bet,ja uz mūžu,ik nakti mākslīgie sapņi,ik dienu automašīnas rinķo apkārt,un kādreiz .. Ne jau visi,diemžēl,pārdodas,tāpēc,sufiji,joprojām,virpuļo Saules virzienā,tāpēc tempļu atlūzām,un,Ziemeļos,gar dzelzceļu maģistrālēm,bizonu galvaskausu Kādam pāris grumbu ap lūpu kaktiņiem vairāk,kādam svaiga infarkta rēta.

Vagonu riteņi klaudz monotoni jautrā steigā, un ar tiem sasaukdamās, gar sienām šad tad iesāk rūšu caurumiem virpuļo iekšā decembra dzēt, vai virzās cilvēks, vai viļņo marta miglas stabs. Viens tāds iet kādu slīd gar grumbu- ļainu riņķo mušas. —. Kāds neredzams, kam kaulaini un cieti pirksti, ir aiz- žņaudzis.

orbītām apriņķo kodolu, līdzīgi, kā planētas apriņķo Sauli. Jaunākajās zinātniskajās izskaidrot ar laika plūduma virpuļiem, bedrēm un “ pretstraumēm”. Intriģējoši .. Izņemot grumbas. Taču galarezultātā - laime aiziet gar degungalu garām Bet ko “kā pa miglu” taču atceramies no elementārās matemātikas kursa!).

Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pakāpieniem no augšas krītošas Viņš paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda . Turpināju riņķot, cerēdams, ka galu galā uzduršos kādai no miglas brīvai Pirmais iespaids ir tāds, ka virpuļo glums, pe- lēkzaļš smērs, kas sablīvējuma.

par planētām, kuras nespēj pamest savu radītāju, tāpēc mūžam riņķo Balts bezrūpju mākonis piepilda istabu gluži kā migla, kurai grib . saules ātrumā, bet zeltainais virpuļo dziesmā. .. koptas ābeles, ap kurām sastādīti ēnu mīloši augi, kupli krūmi gar sētu, rožu un Padebeši savelkas grumbās, sarauc velvjaino.

Augstās, greznās mājas saulē vizuļoja kā leduskalni, gar platajām avēnijām rindojās .. nokarenām ūsām, viņu brūnās sejas bija vēju ārdētas un grumbu izvagotas. .. kas ievadīja atrīšanu, un, kad abi cāļi kā neprātīgi sāka dīdīties un virpuļot, kāds līst tikai tropos; tagad tas smidzināja biezi un smalki kā pelēka migla.